Roberts Malvess 1970. gados. LNB Retumu krājums, RXA105, Nr. 193, 8. lp.

(Turpinājums. Sākumu sk. ŠEIT)

Liepājas Centrālā zinātniskā bibliotēka sadarbībā ar Latvijas Universitātes Literatūras folkloras un mākslas institūtu, Latvijas Nacionālo bibliotēku un Latvijas Universitātes bibliotēku īsteno projektu "Kolektīvs pētījums par Liepājas Centrālo zinātnisko bibliotēku un pilsētas kultūrvidi gadsimtu gaitā".

Turpinot informēt lasītājus par interesantiem faktiem un notikumiem no Liepājas, tās bibliotēkas un grāmatniecības senas un nesenas vēstures, piedāvājam Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētnieka Mārtiņa Mintaura ieskatu vēsturnieka Roberta Malvesa pētnieciskajā darbībā.

***

Vēsturnieka Roberta Malvesa (1905–1982) biogrāfijā joprojām ir daudz nezināmu lappušu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Retumu krājumā glabājas apjomīgs Roberta Malvesa rokrakstu fonds (šifrs RXA105), kas ietver 346 glabāšanas vienības. To vidū ir gan Malvesa zinātniskie pētījumi paleogrāfijā, gan viņa atmiņu manuskripti, kas sarakstīti lielākoties 20. gadsimta 70. gados un atspoguļo dažādus Malvesa dzīves posmus un notikumus. Biogrāfiskie materiāli, tos salīdzinot ar citiem vēstures avotiem, tomēr izrādījušies pretrunīgi un vietām arī nepilnīgi. Roberta Malvesa pētījumi savukārt saistīti ar trim galvenajiem virzieniem: latīņu paleogrāfijas attīstību Latvijas teritorijā kopš 13. gadsimta un Baltijas jūras reģiona vēsturi agrajos viduslaikos. Trešais Malvesa darba virziens saistīts ar laiku pēc Otrā pasaules kara, vairāk kā divdesmit gadus (1960–1982) veltot arhitektūras mantojuma izpētei un aizsardzībai Vecrīgā un Latvijas lauku novados. Šoreiz pievērsīsim uzmanību Roberta Malvesa vēsturnieka gaitu sākumam, jo tajā iezīmējās divas tendences, kam bija noteicoša loma arī turpmāk: tā bija Malvesa profesionālā interese par arhīvu dokumentiem, kā arī laikmeta politisko apstākļu ietekme uz viņa dzīvi un darbu.

Liktenis Robertam Malvesam bija lēmis dzīvot un darboties laikā, kad Latviju piemeklēja divi pasaules kari un vairākkārtēja valsts iekārtas maiņa. Vēsturnieka profesija bija Malvesa mērķis jau kopš skolas gadiem, taču ceļš uz to izrādījās grūts un sarežģīts. Birzgales pagasta zemnieka un mežsarga ģimenē dzimušais zēns bērnībā pieredzēja Pirmā pasaules kara bēgļu gaitas un vēlāk arī skarbo jaunsaimnieka ikdienu. Tomēr, būdams apdāvināts un neatlaidīgs, pēc pagasta skolas pabeigšanas viņš ar tēva brāļa atbalstu turpināja mācīties Rīgā, ļoti sekmīgi pabeigdams pilsētas 2. vidusskolu. Profesijas izvēli Roberts Malvess izdarīja 1926. gadā, kad par spīti vecāku ieteikumiem apgūt praktiski noderīgo ārsta, advokāta vai mācītāja amatu viņš iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā, kur 1930. gadā ieguva subasistenta vietu, un vienlaikus strādāja līgumdarbus Izglītības ministrijas Pieminekļu valdē. Pieticīgie dzīves apstākļi un ietekmīgas protekcijas trūkums nozīmēja to, ka studiju maksa bija jānopelna pašam, un tas nenācās viegli. Pēc ļoti sekmīgas vēstures studiju pabeigšanas Malvess ieguva vēstures kandidāta (maģistra) grādu un 1935.–1936. gadā dienēja Latvijas armijas štāba bataljonā, bet 1937. gada martā uzsāka arhivāra darbu nesen nodibinātajā Latvijas vēstures institūtā. Tieši šeit viņam radās iespēja likt lietā studijās apgūto paleogrāfa prasmi lasīt senos rokrakstus. Trīsdesmitajos gados gan Pieminekļu valdes, gan Vēstures institūta uzdevumā Malvess vairākas reizes devās komandējumā uz dažādu Kurzemes apriņķu pagastiem un arī uz Liepāju, lai noskaidrotu šeit saglabājušos valsts iestāžu un bibliotēku arhīvu stāvokli.

Roberta Malvesa sastādītā rokrakstu kataloga vāks. LNB.

Kā liecina Pieminekļu valdes dokumenti, kas saglabājušies Latvijas Valsts vēstures arhīvā, Roberts Malvess pirmo reizi uz Liepāju devās 1932. gadā, lai vienu mēnesi (no 15. augusta līdz 14. septembrim) inventarizētu Liepājas Lielās Ģildes arhīva materiālus. Pieminekļu valde trīsdesmito gadu sākumā organizēja dažādu biedrību, valsts iestāžu un arī privāto kolekcionāru rīcībā esošo vēstures dokumentu apzināšanu, jo saskaņā ar 1932. gadā apstiprinātajiem "Noteikumiem par pieminekļu aizsardzību" tās pienākums bija pārliecināties par valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļauto arhivāliju uzglabāšanas apstākļiem un iespējām tās izmantot zinātniskajā pētniecībā. Pārbaudes gaitā, protams, atklājās dažādi trūkumi arhīvu dokumentu uzglabāšanā gan Liepājas Lielajā ģildē, gan Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības telpā, kā arī citur, taču Pieminekļu valdes iejaukšanās tobrīd nesekoja. Tomēr jau 1935. gadā šī lieta ieguva politisku raksturu un autoritārā režīma laikā to izmantoja, lai ar tiesas lēmumu apstiprinātu arhīvu dokumentu rekvizīciju par labu valstij. Šāda rīcība radīja spriedzi attiecībās ar baltvāciešu organizācijām un kopienu. Pēc Malvesa ierosinājuma dokumenti no Liepājas Lielās Ģildes telpām tika pārvietoti uz Liepājas muzeju.

Roberta Malvesa ziņojumi Pieminekļu valdei par arhīvu dokumentu stāvokli tika izmantoti kā pierādījums tiesas prāvā, kas turpinājās arī 1936. gadā, Malvesam piedaloties kā lieciniekam. Studiju laikā universitātē Malvess apguva paleogrāfiju pie baltvācu izcelsmes vēstures profesora Leonīda Arbuzova, jaunākā (1882–1951), tagad viņi bija nonākuši pretējās pusēs. Pieminekļu valdes uzdevumā Liepājas muzejā Malvess strādāja arī 1935. gada vasarā pirms došanās karadienestā, būdams labi pazīstams ar muzeja direktoru Jāni Sudmali (1887–1984), taču savās atmiņu piezīmēs, kas tapa apmēram 40 gadus vēlāk, Malvess plašāk apraksta sadzīves situācijas un dažādus piedzīvojumus Liepājā un tās apkārtnē, taču par tiešo darbu ar dokumentu kolekcijām atstājis vien pāris nejaušas piezīmes. Šāda nostāja daļēji skaidrojama ar to, ka arhīvu materiālu apzināšanas un izpētes darbu Malvess atspoguļoja publikācijās laikrakstā "Kurzemes Vārds" 1937. gadā, kā arī 1940. gadā publicētajā Liepājas Pilsētas bibliotēkas manuskriptu katalogā par Liepājā atrastajām vairāk par 1500 arhivālijām, kas datējamas ar laiku no 17. gs. sākuma līdz 19. gadsimta otrajai pusei. Publikācijas apliecina to autora profesionalitāti un paveiktā darba vērtību arī šodien, taču vienlaikus tā bija Malvesa pirmā saskare ar savas profesijas atkarību no politiskajiem apstākļiem. Vēsturniekam par godu jāsaka, ka arī pagasta pašvaldību darbinieku nevērīgo attieksmi pret 19. gadsimta arhīvu materiālu saglabāšanu Malvess vērtēja vienlīdz kritiski dažu pieredzes bagātu baltvācu arhivāru kļūdas, rūpējoties par tiem uzticēto seno dokumentu saglabāšanu.

Roberta Malvesa siluetportrets. Arhitekta Edgara Slavieša zīmējums. 1971. gads. LNB Retumu krājums, RXA105, Nr. 193, 11. lp.

Sekojošie pārbaudījumi pirmajā padomju okupācijas gadā un nacistu okupācijas laikā lika vēsturniekam izdarīt dažādas izvēles, tāpat kā viņa mēģinājumi pielāgoties padomju režīma prasībām pēc Malvesa atgriešanās Latvijā no bēgļu gaitām Rietumos 1946. gada pavasarī. Līdzīgi citiem viņa paaudzes pārstāvjiem arī Roberta Malvesa darbs savā profesijā staļinisma periodā bija dažādu šķēršļu un aizliegumu apgrūtināts: 1950. gadā viņš zaudēja darbu Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā, vēlāk arī augstskolas pasniedzēja karjera Malvesam bija liegta. Jau mūža otrajā pusē Roberts Malvess kļuva par kolēģu atzītu un cienītu arhitektūras vēstures un seno celtņu restaurācijas speciālistu, viņš vadīja arheoloģiskos izrakumus Ikšķiles baznīcā un Rīgas Domā, arī Kokneses un Cēsu viduslaiku pilīs, piedalījās Sv. Pētera baznīcas restaurācijā Rīgā, pētīja Sv. Jēkaba baznīcas, Rīgas Lielās Ģildes ēkas un kādreizējā franciskāņu klostera būvvēsturi. Diemžēl lielākā daļa no Roberta Malvesa apjomīgajiem arhitektūras vēstures pētījumiem palika nepublicēti, tāpat kā viņa sagatavotā disertācija par latīņu paleogrāfiju Latvijā. Laikmeta apstākļi nebija labvēlīgi Roberta Malvesa darbam viņā izvēlētajā vēsturnieka profesijā, tādēļ jo lielāka ir pēcteču apbrīna un cieņa par viņa paveikto.

Literatūra:
Roberts Malvess. Ko stāsta Liepājas arhīvi. Pilsētas bibliotēkas manuskriptu nodaļa. Kurzemes Vārds. 1937. 26., 27., 28. jūnijs.
Roberts Malvess. Pagastu arhīvi. Pašvaldības Darbs. 1936. Nr. 9. 248.–249. lpp.
Roberts Malvess. Liepājas Pilsētas bibliotēkas rokraksti. Liepāja, 1940.
Kārlis Zvirgzdiņš. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1935. gada rudens). Latvijas Arhīvi. 2009. Nr. 3. 52.–72. lpp.

Raksts sagatavots LZP projektā "Grāmata un sabiedrība Latvijā: Eiropas dimensija un kultūras pārmaiņas" (LZP-2023/1-0263).

(Nobeigums sekos)